Skelets Gastons

Esmu skelets Gastons. @RigaAnatomy mani var sastapt pretī smadzeņu vitrīnai. Es vienmēr smaidu, jo esmu viens no retajiem skeletiem, kuram ir visi zobi. Es pozēju foto kopā ar viesiem, un es bieži dzirdu apmeklētāju neparastos komentārus, jautājumus un atbildes. Tos pierakstu te.

- "Pagrabstāvā mēs lūdzam nefotografēt..." - "Tas nekas, mēs fotografēsim ar savu atmiņu!"

- Mamm, a mums vajadzēs tevi sadedzināt un iemest upītē vai varēsim nest uz šejieni? @RigaAnatomy

Pieaugušais un bērns pēta grāmatas suvenīru stendā: - “Will my cat eat my eyeballs”…kā tas domāts? Vai tad kaķi tā dara? - Nu mēs varētu paeksperimentēt un tad uzzināt!

Bērns pie skeleta vitrīnas: “Viņš māk runāt? Kapē viņš nerunā? Viņš tikko pakustējās! Kur viņam asinis?”

Parasta darba diena muzejā: “Kurš no šiem orgāniem ir vissvaigākais?”

Pāris iegādājas biļetes muzeja apmeklējumam: - Mums ir dažāda veida biļetes, piemēram, ar atlaidi studentiem… - Tad man lūdzu vienu studenta biļeti, jo es studēju viņu! (norāda uz partneri) 🥰 #happyvalentinesday

- “Kāpēc te ir desa?” - “Tas ir kunģis…”

Maza meitenīte, tēvs un vecmāmiņa Anatomijas muzejā. Tēvs saudzīgi stāsta, ka skelets piederējis kādam puisim, kurš izdarījis pašnāvību. Meitenīte pieaugušos pārtrauc: “Nu ja, nošāvies, redz, kur caurums galvā!”

Bērns jautā: “Kāpēc tam skeletam ir uzlieta zeļonka?”

- Kas tā par fotogrāfiju? - Tajā var redzēt to cilvēku, kas savu ķermeni novēlēja muzejam. - Tātad tas ir dzīvs skelets?!

Pieaugušais ar bērnu ienāk muzejā: “Mēs atkal esam klāt, viņa bez jums vienkārši nevar dzīvot!”

Bērni pēta mūmijas un spriež: “Tas, kas bija tur augšā, tas Gastons, viņš izskatījās daudz labāk nekā šitie…”🥰

Dienās, kad jūtos kā nelaimes čupiņa.

Pieaugušais mēģina bērnam paskaidrot, kā rodas "siāmas dvīņi". Bērns secina: "Bet tad, kad es izaugšu, tad man arī var izaugt divas galvas?"

Bērns pie smadzeņu vitrīnas: "Ja smadzenes ir tik lielas, kāpēc pastāv stulbi cilvēki?"

Jaunieši Anatomijas muzejā: "Nu, kurš no jums izlēma nākt uz muzeju pirms ēšanas? Tagad jāiet ēst un visur tās aknas rādīsies..."

Pieaugušais un bērns muzeja garderobē. Pieaugušais: “Ak, tu mans mazais ganglijs!”

Jautājums muzeja darbiniekam: “Kur bija tā zeme, kur viss rādījās?”

Bērns skatās uz galvaskausu: - Viņš ir bēdīgs? - Viņš nav ne bēdīgs, ne kāds… - Nē, viņš IR! Viņš ir beigts!

Skolēns rāda uz galvaskausu: “Eu, paskaties, cik viņam daudz pīrsingu bijuši!”