Poksis ری ٹویٹ کیا

Izrāde RĪKOJUMS Nr.2
#
Joprojām nespēju atgūties no vakardienas "Rīkojums Nr2"... It kā bija iedarbojusies laika mašīna un mēs, visa zāle, atkal tikām atsviesti atpakaļ vairāk kā 10 gadus vecos notikumos.
Savulaik, 90ajos, biju labi pazīstams ar visu mūsu tālaika tā saucamo eliti. OK, iespējams, sākotnēji biju daļa no tās. Un laikam viens no retajiem, kas savulaik pats no tās aizgāju. Vienkārši aizgāju, zinot cik sasmacis, netīrs, liekulīgs un pretīgs ir tas purvs. Purvs par manu aiziešanu īpaši nesatraucās, kaut arī versiju un skaidrojumu bija daudz. Pārsvarā katrs sava primitīvisma un/vai samaitātības ietvaros.
Purvs turpināja funkcionēt. Jurģis Liepnieks, nonācis premjera birojā, pēc pāris mēnešiem kādā intervijā izteicās, ka nekur vēl nebija redzējis tik lielu dumju, nelietīgu un aprobežotu cilvēku koncentrāciju kā Latvijas politiskajā elitē. Nu jeb kkā tamlīdzīgi.
Un tagad Matīss Gricmanis mūs atkal iesvieda atpakaļ tajā purvā. Ar savu fantastiski pedantisko un atbildīgo pieeju faktiem, cilvēkiem un kontekstam dramaturgs bija uzkonstruējis tādu realitāti, ka brīžam zuda barjera starp realitāti un fikciju. It sevišķi, sēžot tieši pašā vidū starp galvenajiem varoņiem, vērojot viņu reakciju, sačukstoties ar viņiem un starpbrīdī un pēc izrādes apspriežot redzēto un savas izjūtas.
Tik elektrizētu zāli es savā mūžā laikam vēl nebiju redzējis un diezin vai vēl pieredzēšu. Spriedze un konflikti bija viegli jūtami jau pirms izrādes. Viena daļa nesarunājās ar otru daļu. Cita daļa bija apvainojusies uz trešo. Vēl viena daļa uzskatīja sevi par piečakarētu un nikni vēroja piečakarētājus. Nu jeb - uzvarētājus. Kaut arī īslaicīgus. Visas šīs daļas ļoti harmoniski pārklājās un viena otru papildināja. Un visi gaidīja Vēstījumu. Gluži kā vēstures verdiktu.
Forši ir tas, ka Matīss nemaz nebija vēlējies sakrāsot personāžus labajos un sliktajos. Ar dažādiem elegantiem cilvēcisku emociju momentiem viņš pateica par saviem varoņiem daudz vairāk, nekā to būtu pateikuši gari monologi. Finālā Šlesers ( lai arī kādas šausmu lietas prognozēja viņš pats un viņa angažētie tehnologi) izrādījās viens no sakarīgākajiem un kodolīgākajiem tēliem visā tajā pasākumā.
Ļoti liels respekts Matīsam par Jutas Strīķes un Roberta Ķīļa lomu aktualizēšanu. Šie divi cilvēki visā tajā purvā savulaik izcēlās ar savu vēlmi izvēdināt to smaku, ko mūsu "elite" un "smalkās aprindas" jau bija sākušas uzskatīt par dzīves normu. Tāpēc klusuma brīdis pēcizrādes pasākumā bija tāda kā klusējoša atvainošanās. Gan šiem diviem pašaizliedzīgajiem cilvēkiem, kuri sadega klusējošā, nospiedošā varas kārā vairākuma priekšā. Gan sagandētajai Latvijas politiskajai un saimnieciskajai virtuvei.
Pēcizrādes noskaņojums gan nekāds īpaši jautrais nebija. Publika bija tikko izgājusi no zāles, labi apzinoties, kāda būtu pareizā atbilde uz Zatlera/Artūra Skrastiņa noslēguma retorisko jautājumu - "bet ir taču labāk"?
Vai mūsu politiskajā kultūrā kaut kas ir mainījies? Vai ir mainījies uz labo pusi? Ļoti koncentrēti man nesen šādu pat jautājumu uzdeva Alvis Hermanis - "no kā Latvijai finālā izrādījies lielāks ļaunums - no 3A vai jenotiem?"
Bet jenoti un pārējā "elite" turpina dzīvot savu dzīvi. Kauns , vainas sajūta viņiem nav raksturīga. Vesels bars apzagušos, korumpētu mūļu viens otru aplido, apkampj, čalo. Un nejūtas ne samulsuši, ne pie kā vainīgi. Allaž smalkajos pasākumos esošais Rubenis, savulaik milzīgs cīnītājs par visu labo pret visu slikto - izzadzis LTV budžetu, pārvirzot reklāmu naudas sev un kompanjoniem piederošajā privātajā LNT, pēc tam izzadzis divus teātrus... Ne mazākās kauna sajūtas. Virpuļo smaidīdams.
Tieši tāpat melīgā un zaglīgā Viņķele. Viņas dēļ pandēmijas laikā valsts ievērojami vēlāk un ievērojami dārgāk sagādāja cilvēku glābšanai nepieciešamo. Viņas īstā vieta būtu vēstures mēslainē vai cietumā. Bet nē, starojoša klejo pa perimetru. Un viņai nemaz nav kauns , ka viņas noziegumu līdzdalībnieki to stervu iekārtojuši siltā amatā Vaivaros.
/Aivars Markots/
Latviešu
























