Kristīne Līcis 🇱🇻❤️🇺🇦

@Samuraja_celjs Lindex online veikals, filtrs biksēm “extra long”, uz maniem 178cm vajadzēja īsināt galus.

Ieteikumi vajg.🙏 Varbūt kāda ir manījusi, kur šosezon var nopirkt garas klasiskās auduma bikses?🤔 Melnas vai bēšas/kamieļkrāsas. Visur kaut kādas rūķu/zemo šasiju izmēra, man tā ap 15 cm virs potītēm.🙄🥺 Besī ārā!😤🙈

@realaGrutniecba Ar zināmu sirds trīcēšanu gatavojos, ka dēls otro gadu skolas pagalmā ceps šašliku. Pagājušajā gadā esot rinda stāvējusi.

Pēc pagājušā gada Miķeļdienas tirdziņa pieredzes ir skaidrs, ka šogad nesīsim galonu ar citronūdeni. Viss.

No nedēļas pie #Jūrtaka, I daļa 📸

@InetaTu Viens otru neizslēdz 😉 iespaidu dažādībai vērts gan pa ārzemēm, gan mājām pastaigāt.

@KristineLicis Brīnišķīgi! Vajadzētu nostaigāt, nav ko te tik pa ārzemēm staigāt.

5.dienā un noslēdzošajā 6.dienā pie #Jūrtaka jūt iepriekšējo dienu nogurumu, bet stūrgalvība ir un paliek spēcīgs dzinējs. #pārgājiensvaig 💫 Galva izvēdināta, visa Vidzemes jūrmala apstaigāta, Strava saskaitījusi 131km.

@RedWhiteRedLV Ir posmi, kas diezgan vienmuļi, bet daudz no noskaņojuma atkarīgs. Par virzienu no Kolkas uz Ventspili nemāku teikt, tas vēl priekšā, bet uz Rojas pusi ap Ģipku ir vienveidīgi. Citur nelieli stāvkrasti, sakrituši koki, daudz putnu.

@KristineLicis Man padomā startēt pirmdien no Kolkas:) Jautājums- nav nedaudz garlaicīgi gar jūru? Esmu staigājis garākus gabalus tikai iekšzemē, tur ainava mainās regulāri.

#Jūrtaka 4.dienā esmu augstās domās par savām spējām, nākamās naktsmājas tikai Saulkrastos, pa smagām smiltīm jābrien 27km no Tūjas, kur apdullinoši zied rozes, garām Laučiem, kur Lauču akmens joprojām vietā, caur Zvejniekciemu, kur kārtīga lietusgāze, līdz saulrietam Saulkrastos

3.dienas rīts pie #Jūrtaka uzaust dūmakains, apcerīgs un kluss. Posms no Veczemju klintīm līdz Tūjai gar Ežurgas un Zivtiņu smilšakmens atsegumiem un Ķurmjraga bāku ir viens no skaistākajiem, bet arī piņķerīgs - akmeņi, krituši koki, irdenas smiltis. Tikai 14km, bet šķiet kā 25+.

2.dienā pie #Jūrtaka 22km no Salacgrīvas gar Svētciemu un Šķīsterciemu, ar obligāto pieturu pie Kutkāju dižakmens un līdz pat Veczemju klintīm un saulrieta miera.

Dzīvē gūtā pieredze liecina, ka galvu vajag regulāri vēdināt un kārtot. Šī nedēļa tam ir īsteni piemērota, tādēļ ar steigu pie #Jūrtaka 1.dienā pieticīgi 18km no Ainažiem līdz Salacgrīvai. Miljons odu mežā un dziedinošs miers saulrieta jūrā.

Apstaigāt Ventspili zilpelēkā miglā 🩶 #brīvdienasvaig

@SaulisVarpins Apsveicu, lai iedvesma un izdošanās!

Kaut kā tā…

Esmu pat nedaudz pārsteigta, cik ļoti man patika šī @daile_lv versija par “Sapni vasaras naktī”. Tik ļoti, ka varētu - vajadzēs - iet vēlreiz. #teātrisvaig 🎭 Un sev neraksturīgā kategoriskumā teikšu, ka negatīvie komentāri no sērijas “šausmas, šitā taču Šekspīru nevar interpretēt, un kā uz skatuves drīkst būt sekss un transvestīti” ir paštaisns mietpilsoniskums. “Pareizā Šekspīra interpretācija” ir tikpat reāla kā Satversmes oriģināls. Man nebija garlaicīgi ne mirkli. Noteikti palīdzēja lugas nesena pārlasīšana, ko iesaku visiem, kuri plāno iet uz izrādi, lai labāk varētu ļauties jaunam skatam uz klasisko tekstu. Jo uz Šekspīra aprakstīto laumu karaļa Oberona un karalienes Titānijas kašķi par eksotiskas personāža piederību var paskatīties arī kā uz jungisku konfliktu cilvēces kolektīvajā bezapziņā, kura ķermeniskās izpausmes ir karš un racionāli neizskaidrojama rīcība, no bezapziņas konflikta iznirušo kompleksu satracinātie ļautiņi skraida kā tarakāni (jo uz skatuves ir tarakāni) un mēģina paslēpties kūniņā ar cerību uz atdzimšanu citā veidolā (jo galvenie varoņi regulāri ielien melnos guļammaisos, kas tie paši līķu maisi vien ir). Uz Šekspīra tekstu var paskatīties 2025.gada pirmo politisko mēnešu sirreālismā, pat ja manai gaumei laumu karaļa pakalpiņš Pasks ir pārāk klajš Īlona Maska un Teilores Sviftas hibrīds. Galu galā, uz “visbēdīgāko komēdiju” var paskatīties kā uz absurda teātri ar izcilu scenogrāfiju un aktierdarbu (Artura Krūzkopa Oberons ir īpaši kolosāls). Izrāde man galvā spēlējas arī ārpus teātra ēkas. “If we shadows have offended, Think but this, and all is mended, That you have but slumb’red here While these visions did appear. And this weak and idle theme, No more yielding but a dream, Gentles, do not reprehend. If you pardon, we will mend.”

@kulervo “Baltais nemāk melot. Baltums sevi nodod.”

@KristineLicis "Pārejošam vajag kliegt. Taisnoties. Pierādīt. Mūžīgais var klusēt."

1969.gadā izdotais Vizmas Belševicas dzejas krājums "Gadu gredzeni" ir tā grāmata, pēc kuras Vizmu Belševicu kritizēja, boikotēja, nepublicēja. 2025.gada sākumā man grūti novērtēt, ko šis dzejas krājums Latvijā nozīmēja 1969.gadā, bet es varu nojaust, cik neierasts un pat šokējošs tas bija padomju Latvijas sabiedrībai. "Gadu gredzeni" ir atturīgi emocionāli, ievainojamība mijas ar spītu, visam pāri inteliģence, nepārpotams prasīgums pret sevi un citiem, brīvdomīgums un bezbailība izteikties par visu, kas autorei svarīgs, turklāt izteikties tā, kā autore uzskata par pareizu, pat ja tas kategoriski neatbilst tābrīža varas uzstādījumiem. Īpaši par vēsturi un latviešu likteni dažādajās varās, jo krājumā gan tiešā tekstā, gan ar mājieniem par verdzisku padevību, uzkundzēšanos, uzupurēšanos un izdzīvošanu. “Kliedz, mana tauta! Locies! Tavās rētās Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks Par piedošanas maigumu. Es mirstu Ar tevi, lai tu atdzimtu. Tev būs Krāt nāvi, postu, negodu un kaunu!" Pat par krusta simboliku autore runā nevis ar ironiju vai izsmieklu, bet ar ļoti trāpīgām līdzībām un cieņpilnu dialektiku. “Es ticu. Bet ticības simbols ir - krusts. Pretrunas kliedziens starp zemes plakni Un taisni, kas debesīs tiecas. Pretrunas mēmums starp melnu sakni Un ziedu, uz sauli kas tiecas. Es karājos naglās. Mirkst asinīs krusts. Mana laime un mokas. Balva un sods. Es ticu, kā ticēt vien ķecerim dots." "Gadu gredzeni" ir arī tā grāmata, kur iekļautas "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām" ar, iespējams, spilgtākajām un nežēlīgākajām rindām latviešu dzejā: "Kājas medū mērcēdams iet mana kunga zirgs. Šonakt medū sarkanā tēva galva mirks. Mana kunga zobenā sudrabs mirdz un zelts, Spoži, spoži novizēs, pret mātes krūtīm celts." Vienlaikus "Gadu gredzenos" ir brīnišķīga maiguma un vārdu virtuozitātes pilnas rindas, bez kurām latviešu valoda vairs nav iedomājama. "Dūdieviņ, dūdieviņ, ūdeņu dūdiniek, Sadūdo lietu! Gulgaina sudraba dūmakā plūdini Dūmaļo lietu." Vienvārdsakot, ļoti blīvs, piesātināts man vismīļākās latviešu autores krājums ar teju pravietisku vēstījumu. Noteikti pārlasīšu. "Vārdi mani, vārdi -, kad mūs atkal tiesās, Nenokariet galvas! Apsūdzēto sols Tikai slieksnis nodeldēts, kam jāpārkāpj, lai iesākas Pasaule bez sienām. Zeme, kas nav istaba. Reizi mūžam katrā jāizšķiļas no olas."

Arī man Belševica ir nepārspēta favorīte, īpaši ar “Gadu gredzeniem” 🙂

Dažreiz saskaitāmie summā paliek tikai tie paši, kas bijuši pirms tam, bet dažreiz - kā pie @Liepajasteatris un @elmars_senkovs triloģijas - tie kopā spēj radīt summu, kas eksistē vēl augstākas vērtības un satura līmenī. 1+1+1=87 #teātrisvaig 🎭 “Šekspīra” ļaundari uzspridzina pasauli, “Grimmi” mēģina savākt lauskas. Un tā kā laiks ir nevis lineārs, bet simultāns, manā pasaulē “Grieķi” norisinās vienlaikus ar lausku slaucīšanu un līmēšanu “Grimmos”, un kamēr Ansītis un Grietiņa apbrīno raganas mājiņu no maizes, tikmēr Olimpā dievi dzīvo un uzdzīvo, kā jau grieķu dieviem pienākas. Zevs sadzīvo n bērnus, Poseidons makšķerē sinhronās peldēšanas komandu, kara dievs Arejs sit ar citu rokām. Dzīvo, uzdzīvo, un tad piedzīvo vajadzību radīt kaut ko pēc sava ģīmja un līdzības - Vīrieti un Sievieti, kuri dievu dramatisko personību mežā sākumā tikpat bezpalīdzīgi un apdraudēti kā Ansītis un Grietiņa raganas mežā, bet kuriem Prometejs uzdāvina uguni jeb gaismu jeb apgaismību, kas gan neglābj (un varbūt pat ir īstais iemesls?) dievu pasauli no nosvilināšanas. Un rodas jauna pasaule, kurā tāpat būs labs un ļauns, pat ja citāds, kura atkal sprāgs un radīsies no jauna. Vienvārdsakot, no triloģijas esmu sajūsmā, no aktieru muzikālajiem un kustību talantiem arī, gribu pārlasīt Šekspīru, Grimmus un grieķus, gribu vairāk zināt par teātri. Manā domāšanā iespridzināta jauna telpa plašumam. Paldies.

Oksfordas studentu mājoklī mana kaimiņiene rakstīja darbu par pasakām. Ne tikai Grimmu, bet pasakām vispār, par pasaku - biedējošu, bet ar labā uzvaru - stāstīšanu kā pašterapiju un autosuģestiju. Apmēram tā es domāju arī par @Liepajasteatris “Grimmiem”. #teātrisvaig 🎭 Aizrāvos ar nevalodu klausīšanos, jo katrai nevalodai precīza fonētika un ritms, lai atpazītu valodu. Par saturu izrādījās, ka esmu pārāk daudz sadomājusies par savām prasmēm saprast teātri un uzminēt kaut dažas idejas. Kad to visu izskaidro, tad pilnīgs “nu bet loģiski, kā es varēju to nesaprast?!” Šodien 0:1 teātra labā. Rīt uz “Grieķiem”.

Es pagaidām nezinu, kā un vai varēs aizmigt pēc @Liepajasteatris un @elmars_senkovs “Šekspīra”, galvā zum un dun, jo izrāde blīva, slāņu slāņiem ironija, traģēdija, sociālais komentārs un vēsturiskas references, melnais humors, līķi un eksistenciālie jautājumi. #teātrisvaig 🎭 Četru Šekspīra lugu ļaunie tēli iznāk priekšplānā (es esmu #teamJago, jo manipulācija tik eleganta), iemet skatītāju dialektikā par ļaunuma un egoisma noderīgumu (piedodiet), jo pretstāvēšana ļaunumam tomēr ir milzīgi spēcīgs sabiedrības attīstības dzinējspēks. Kungu ansamblī (jo Šekspīra laikmetā uz skatuves bija tikai vīrieši, tajā skaitā Dezdemonas un Džuljetas lomā) Inesei Kučinskai kolosāls Ričards III, varu tikai apbrīnot spēju nepārkāpt smalko robežu starp fascinējošām tēla kustību un runas īpatnībām un ākstīšanos. Vienu mirkli man šķita, ka ļaunuma banalizēšana caur humoru, pat ja tas ir foršs un trāpīgs humors (Lēdijas Makbetas vīterošana “Tev bail, Tev bail, Tev bail”) grauj noturību pret šo ļaunumu, jo smieklīgo ir grūti uztvert nopietni, bet tad izdomāju, ka spēja izsmiet arī ir daļa no noturības. Vienvārdsakot, žēl, ka “Šekspīru” tūlīt nevaru noskatīties vēlreiz. Mierinājumam rīt iešu uz “Grimmiem”. “Noziegums ir neizbēgama reakcija uz necilvēcīgiem darba apstākļiem”.