Edvarts Krusts

Kamēr daži progresīvie attaisno musulmaņus disciplinēta gavēņa dēļ, atgādināšu, ka islāms ir paverdzināšanas un vardarbības reliģija. Tie disciplinētie gavētāji ir pedofili, jo nereti apņem par sievām mazgadīgas meitenes (arī 10, 11, 12 gadus vecas), turklāt perversi, uzturot daudzsievību. Musulmaņi praktizē arī “goda slepkavības” (zināmākā - nomētāšana ar akmeņiem) un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu (klitoru izgriešana). Tāpēc šo lūdzēju atrašanās Latvijā ir nepārprotams sieviešu un bērnu apdraudējums. Nepieciešams tāds regulējums, kas aizver imigrācijas slūžas, nepieļaujot musulmaņu kopienas izveidošanos un paplašināšanos Latvijā. Šo publisko lūgšanu uzskatu par spēka demonstrāciju, kas liek vaicāt, kāpēc Rīgas pašvaldības policija tūlīt pat neiejaucās nesaskaņotas pulcēšanās pārtraukšanā?

Šiem musulmaņiem Latvijā nav vietas un nevienam nav tiesību latviešiem pārmest nepatiku vai islamofobiju. Simtiem gadu esam pretojušies pārtautošanai, pārkrievošanai, tāpēc jebkādu svešu grupu uzlūkošana ar šaubām vai negācijām ir pilnīgi dabiska izdzīvošanas reakcija. Īpaši tad, ja šo cilvēku vērtības ir galēji pretējas mūsu koptajām, un par to, ka neesmu musulmanis, saņemot draudus nogriezt galvu. Tie disciplinētie “lūdzēji” ir disciplinēti varmākas, kuri jau tagad Eiropā uzbrūk visiem, kuri ēd cūkgaļu, dzer alu un neatzīst daudzsievību. Latviešiem šis nav tolerances, bet gan “būt vai nebūt” jautājums.

MĀJMĀCĪBA UN SKOLOTĀJU PRESTIŽS Saeimas uzbrukums mājmācībai un tālmācībai kā alternatīvām mācīšanās formām ir politiķu tuvredzības ilustrācija. Tiek aizliegti tādi izglītības ieguves ceļi, kas, pirmkārt, balstās vecāku tiesībās noteikt saviem bērniem atbilstīgāko, otrkārt, kas nereti skolēnu sagatavo labāk nekā klasiskais klātienes skolu modelis. Treškārt, šāda sistēma izglītības budžetā nerada lielākas finansiālās saistības nekā visu bērnu iespiešana klātienes skolas solā. Gluži pretēji. Tāpēc Saeimas lēmumā aizliegt mājmācību un tālmācību saredzu nepamatotu varas izpausmi, vecāku tiesību un rīcības brīvības radošā potenciāla ierobežošanu. Es uzticos vecākiem, kuri rūpējas par saviem bērniem. Latvijā ir aptuveni 300 ģimeņu, kuras praktizē mājmācību jeb izglītības programmas apguvi, kurā paši vecāki un/vai pieaicināts privātskolotājs ir vienīgie bērnu audzinātāji. Visbiežāk tās ir izteikti labvēlīgas, veselīgas ģimenes, kurām patiesi rūp savu bērnu nākotne. Turklāt šāds modelis ir ģimenes saites stiprinošs. Papildus bērna kā personības padziļinātai izzināšanai mājmācība var mainīt skolotāja lomu un uztveri sabiedrības acīs, palīdzot atjaunot profesionāla pedagoga prestižu. Tas ir privātskolotāju uzdevums, ko īstenot caur labiem un izciliem mājmācības piemēriem. Nelielajā pedagoga un akadēmiskajā pieredzē esmu sastapis dažus profesionāli augstvērtīgus skolotājus un profesorus, kuru pedagoģiskais potenciāls tiek izniekots neieinteresētas auditorijas dēļ. Un Saeima to atbalsta, liedzot mājmācību kā alternatīvu modeli, lai arī tas būtu vienīgais to pārorientēšanās virziens - privātskološana. Līdz šim ar privātskološanu lielākoties saista individuālas mācību programmas dažādu iemeslu dēļ pedagoģiskās grūtībās nonākušiem bērniem, kuriem draud nesekmība. Tas ir diezgan smags rūpals, kuru pedagogi nereti uzņemas nevis misijas apziņas, bet finansiālu apsvērumu dēļ. Par laimi šādu gadījumu mājmācības ģimenēs teju nav. Tomēr tās var piedāvāt pretējo – dabiski ieinteresētu bērnu, kuru motivē nepastarpināta atbildība vecāku priekšā. Iespējams tikai apjaust, kāds būtu šāda bērna un klasiski izglītota privātskolotāja/audzinātāja sadarbības iznākums. Manuprāt, lielākais šādu attiecību ieguvums būtu privilēģija strādāt pēc individuālas mācību programmas, kurā privātskolotājs samazinājis tādu skolu programmās ietverto saturu, kuru varētu dēvēt par “lieko un nevajadzīgo”, to aizvietojot ar jēdzīgo un noderīgo, pirmkārt, balstoties skolēna personības attīstībā, otrkārt, veicot padziļinātu, nevis virspusēju vielas apguvi, to pielāgojot, protams, arī nākotnes izglītības ceļam. Jāpiebilst, ka šis nav tikai skolotāja pedagoģiskā talanta īstenošanas jautājums. Tam ir arī loģiska ekonomiskā nozīme. Ņemot vērā mājmācības ģimeņu sociālo fonu, tās pārstāv vidēji vai salīdzinoši turīgu vidusslāņa daļu, izveidojot tādu ikdienas rutīnu, kas ļauj arī darbadienas ziedot bērnu skološanai. Mājmācības ģimenes var atļauties algot privātskolotājus. Šaubos, vai Latvijā ir pat viena tāda ģimene, kura algotu pilna laika audzinātāju-skolotāju, tomēr nešaubīgi uzskatu, ka darbs ar vairākām mājmācības ģimenēm summējas lielākā algā nekā valsts skolās strādājošajiem pedagogiem par pilnas slodzes darbu. Mājmācība paplašina privātskolotāju auditoriju un pieprasījuma tirgu. Ceru, ka pēc 3. oktobra nāks pārmaiņu vētra, atgriežot veselo saprātu izglītības nozarē, nesabotējot vecāku atbildību par saviem bērniem un neierobežojot skolotāju izaugsmes iespējas.

@GundegaFelicity Tās ir Jūsu fantāzijas. Pamatīgi putrojaties. Kā “cieņpilnas attiecības” saistītas ar pretīgumu pret savu ķermeni? Šeit arī pārtraucam. Bezjēdzīga diskusija.

@Krusts3 Aizbildinoties ar "ētiku, cieņu, mīlestību" jaunietim iepotē vainas apziņu, bailes un pat pretīgumu pret savu ķermeni.. un kāpēc? Tāpēc, ka kaut kāda tur grāmata apgalvo, ka masturbācija ir slikti? "Tavs ķermenis tevi apgrēcina." No bērniem šo pa tālu gabalu!

Vai skolās māca netiklību? "Masturbācija ir "savtīga pašapmierināšanās", "kritiska attieksme pret kontracepcijas un droša seksa propagandu", "dzimumakts ārpus laulības ir ķermeņa un personas ļaunprātīga izmantošana", "saprast, ka dzimumu mainīt nav iespējams", "apzināties, ka seksualitātes jēga ir mīlestība, jo mīlestība respektē visu cilvēka personību", "saprast, ka ļauties iekārei (netiklība) ir šķīstības tikuma pretstats, jo šādā gadījumā seksualitāte nav saistīta ar mīlestību, bet gan ar egoismu". Šie ir tikai daži citāti no Latvijas Universitātes paspārnē pētītas tikumiskās audzināšanas seksualitātes jautājumos programmas “TeenStar”. Tā radīta ASV, bet nu jau vairākas Eiropas valstis to pieņēmušas par iespējamu mācību standartu valsts skolās. Arī Latvija varētu, ja vien nebūtu pretestības no diviem laukiem. Proti, veselības mācības un dzimumu līdztiesības ekspertiem. Šo virzienu pārstāvji iebilst pret seksualitātes izzināšanu caur moralitātes rāmjiem, mācot izprast ķermeņa fizioloģiskos procesus tikai bioloģiskas seksualitātes kontekstā, absolūti atsaistot šos procesus no grēka, ģimenes, vērtību un tikumības principiem. Citiem vārdiem – seksualitāte tiek reducēta līdz dzīvniecisku instinktu līmenim. Atgādina agrīnos Padomju Krievijas gadus, kad izglītības tautas komisārs Anatolijs Lunačarskis pasludināja, ka veikt dzimumaktu ir tāpat, kā izdzert glāzi ūdens. Arī pašreizējais Latvijas izglītības standarts turpina šo tēzi, papildinot to ar informāciju par drošām kontracepcijas metodēm – prezervatīvu – kas pasargā no nevēlamām sekām. Bet noklusē morāli, kas var pasargāt no nevēlamu darbību veikšanas. Seksuālā izglītība bez tikumu konteksta ir nepilnīga, jo nevar izvērsties dzimumaudzināšanā, kas vērsta uz ģimenes kā attiecību mērķa īstenošanu. Gluži pretēji – tā var apgrūtināt noturīgu attiecību veidošanu, jo definē aplamus kopdzīves mērķus. Manuprāt, tikai šādu uzskatu dēļ iespējams radīt jēdzienu “nevēlama grūtniecība” (izvarošana un medicīniskas komplikācijas šeit neietverot), jo ģimene un bērnu radīšana netiek atbalstīta kā vērtība. Tā nav mīlestība, bet egoisms, ko maskē bauda. Interesanti, ka demogrāfijas krīze iet roku rokā ar attieksmes liberālismu attiecībās – kā rāda statistika (Francijas veselības ministrijas zinātņu institūts INSERM) – salīdzinājumā ar 1990. gadu sākumu mūsdienās sieviešu partneru skaits vairāk nekā divreiz lielāks, bet vīriešu – uz pusi. Kur morāle? Rūkošas dzimstības un negatīva latviešu migrācijas saldo laikos tāda seksuālā izglītība, kas neveicina ģimeņu veidošanu, nav atbalstāma. Turklāt šis nav tikai pragmatiska aprēķina pildīts uzskats, bet gan vēlme dzīvot skaistā, tikumīgā sabiedrībā. Vairāk par “pro” un “contra” šeit: delfi.lv/life/56017194/… delfi.lv/898102/versija… arete.lu.lv

@GundegaFelicity Jūs rakstus izlasījāt? Vai nesapratāt, ka tas nav par reliģiju, bet plašāku kontekstu, iesākot seksuālo izglītību papildināt ar labiem attiecību veidošanas principiem, morāli, ētiku, nevis kailu prasmi lietot kontracepciju?

@Krusts3 Turiet savu reliģiju ārpus skolām! Bībele, korāns, kamasutra utt neiederas valsts, kas šķirta no baznīcas, izglītībā!

Saeima ierobežo vecāku tiesības Saeimā apstiprināti grozījumi Izglītības likumā, liedzot tiesības vecākiem izvēlēties saviem bērniem atbilstīgāko izglītības ieguves veidu, pakāpeniski atceļot tālmācību kā vienu no formām. Formālais iegansts - slikti centralizēto eksāmenu rezultāti, kas esot zemāki par vidējo rezultātu klātienes skolās. Tas tiesa. Lai gan nesaprotu šādu rūpi, jo valsts izglītības politika 30 gadus vēstījusi, ka izcilība nav mērķis, tāpēc matemātikas eksāmens sekmīgi nokārtots, ja iegūti vien 5% (jau otro gadu 15% pamatskolā un 20% vidusskolā). Manuprāt, sliktie rezultāti ir klātienes skolu nespējas atspulgs. Kā pierādīja raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” žurnālisti, lēmumu par tālmācības izvēli nereti palīdz izdarīt klātienes skolas vadība, lai atbrīvotos no problemātiskiem bērniem, neizdošanās nastu pārveļot uz viņu pleciem. Un nav pārbaudāmu piemēru, ka šie bērni, klātienēs vidē palikdami, būtu sekmīgāki. Tāpēc neuzskatu eksāmenu rezultātu argumentu par pilnvērtīgu. Gluži otrādi. Šajos grozījumos redzamas vairākas negatīvas iezīmes. Pirmkārt, es saprotu deputātu vēlmi novērst nevēlamas sekas, balstoties šķietamā korelācijā starp tālmācību un sliktiem rezultātiem, tomēr tā ir izvairīšanās no konteksta, izvēloties neredzēt sistēmas pozitīvos ieguvumus. Nesekmība nav tālmācības kā formas, bet gan konkrēto jauniešu individuālās (bez)atbildības sekas. Ir arī tālmācības izcilnieki, kuri mērojas ar labākajiem Rīgas ģimnāzistiem. Otrkārt, tālmācību veicināja “kovidlaika” klātienes mācību aizliegumi, kad pirmklasnieku skolotājs bija dators. Taču tas radīja blakusefektu - vecāku pievēršanos savu bērnu izglītības procesam, tālmācību nereti atzīstot par ērtāku un drošāku mācību veidu. Tajā brīdī aktualizējās jēdziens “izglītība ģimenē” jeb “mājmācība”. Latvijā ir aptuveni 300 ģimeņu, kuras praktizē mājmācību jeb izglītības programmas apguvi, kurā paši vecāki un/vai pieaicināts privātskolotājs ir vienīgie bērnu audzinātāji. Visbiežāk tās ir izteikti labvēlīgas, veselīgas ģimenes, kurām patiesi rūp savu bērnu nākotne. Šāds modelis ir dabisks, jo stiprina ģimenes saites. Vecāki ir labāk informēti par savu bērnu attīstību, spēj precīzāk izsvērt spēcīgās un mazāk spēcīgās bērna kā personības iezīmes, spēcinot labo un deldējot slikto. Šādi iespējams pasargāt arī no nelabvēlīgām ietekmēm, piemēram, agrīnas bērnu seksualizācijas, kas arvien biežāk mēdz izpausties dažādu seksuālās audzināšanas NVO vizītēs skolās, izglītojot, piemēram, dzimummaiņas jautājumos. Šādiem bērniem ir vieglāk iespējams kultivēt jau mazotnē atklātus talantus, mērķtiecīgāk virzoties konkrētas karjeras virzienā. Un, protams, šis ir ļoti elastīgs modelis laika plānošanas kontekstā - pati ģimene atbildīga par mācību programmai atvēlāmā laika sadali. Izskan pretargumenti par šo bērnu pakļaušanu riskam neprast iejusties sociālā vidē, bet tās ir puspatiesības, jo mājmācību ģimeņu vecāki pievērš uzmanību bērnu iesaistīšanai interešu izglītības aktivitātēs - pulciņos, Jaunsardzē, mūzikas skolās etc. Protams, nav likuma bez izņēmuma, arī šajā lauciņā tāds varētu būt, izpaužoties kā necildināms pedagoģisks piemērs jeb ne pārāk izdevies skolēns, tomēr uzskatu, ka tas ir retums. Nesaprotu, kādēļ Latvijas izglītības vadība vismaz politiskā līmenī ir totalitāra, liedzot tādas mācību ieguves formas, kas, neprasot papildu ieguldījumus, var rezultēties kvalitatīvākā iznākumā. Kādēļ ierobežot cilvēku dabisko potenciālu? Tālmācība bija pēdējais legālais ietvars, kurā varēja eksistēt (kaut daļēji) mājmācības ģimenes, neaizmirstot arī tālmācības iespējami pozitīvos vaibstus. Manuprāt, jāsamazina valsts monopola statuss izglītības nozarē, ja tas liedz izvēlēties bērna un vecāku interesēm atbilstīgāko izglītības ieguves formu. Ir tikai dabiski, ka vecākiem ir prioritāras tiesības noteikt savu bērnu izglītības ieguves veidu, tāpēc legālai jābūt ne tikai klātienes formai, bet arī mājmācībai un tālmācībai.

Jūs esat redzējuši mēmi ar to nogurušo Benu Afleku zilā džemperī un cīgu rokā? Viņš ir bezspēcīgs, viņu zb pasaules retardums un civilizācijas bezjēdzība. Nu tad lūk, es, par Rail Baltica, militārās mākslas ģēnijiem, ekonomikas spīdekļiem...

Prieks dzirdēt saprātīgus vārdus par augstākās izglītības bezjēdzību Latvijā, kā arī nesamērību starp darba pienākumu grūtībām un LU rektora, kā arī pārējā vadības personāla atalgojumu. Kamēr G. Bērziņš decembrī saņēma, nevis nopelnīja, divdesmit tūkstošus eiro, īstā darba darītājiem, proti, profesoriem, jācīnās par četrpadsmit eiro stundā. Viņi strādā entuziasma, nevis naudas dēļ, bet ar to ir par maz, lai saglabātu centību un pabarotu ģimeni, tāpēc tuvākajā laikā akadēmiski smagsvari gan absolventu, gan mācībspēku rindām LU ies secen. Tomēr atalgojums ir tikai viena no, iespējams, pat mazākā problēma. Sistēmiska netaisnība pret mācībspēkiem, kas izpaužas zemā atalgojumā, rada psiholoģiskas neērtības un vairo studentu necieņu pret lektoriem, ko papildina obligāti aizpildāmās “stukačošanas” anketas katra semestra beigās. Starp citu, tās nepildot, nevar reģistrēties nākamajam studiju semestrim, bet to bīstamība ir anonimitāte, kas ļauj izrēķināties ar ideoloģiski netīkamiem profesoriem. Taču ilgtermiņā tā ir nekonkurētspējīga vide, kas nepiesaista izcilības. Varētu šķist, ka to viegli labot – palielināsim algas, studentus mācīs labākie jomas zinātnieki, radīsim izcilības, kas attīstīs valsti etc. Bet kāpēc tā nenotiek? Manuprāt, valsts augstskolas jau sen zaudējušas savu dibināšanas brīdī auklēto ideju par latviešu tautas aristokrātijas, proti, inteliģences kultivēšanu. Tā vietā šīs iestādes kļuvušas par budžeta silēm, kas darbojas lielākoties savas uzturēšanas labad, tādus mērķus kā “studentu izcilība” vai “zinātnes sasniegumi” ignorējot. Tam pamatā ir divi iemesli. Pirmkārt, visa izglītības sistēma nav uz izcilību orientēta. Otrkārt, valsts augstskolu finansēšanas princips “nauda seko studentam” ir izglītības saturu degradējošs modelis. Par pirmo iemeslu. Skola, kurā nenotiek bērnu diferenciācija pēc to spējām un talantiem, ir kā brīvā laika hobijs, kurā droši pavadīt to laiku, ko bērna vecāki visticamāk iztērē darbam. Būtībā bērnudārzs, bet lielākiem bērniem nolūkā atvieglot vecāku dzīvi. Valsts noteiktie centralizēto eksāmenu sekmības sliekšņi, kas, piemēram, vēl nesen bija tikai 5%, bet tagad 10% matemātikā, dod skaidru signālu par skolas sola gala produktu. Ierēdņi vēlas redzēt Latviju kā mākslīgā intelekta metropoli, tajā pašā laikā skolēnus pārceļot uz nākamo klasi arī tad, ja liecībā nesekmīgs vērtējums, bet, ja divi, tad piedāvā vasaras darbus. Katru gadu latviešu valodas skolotāji arvien vairāk šaustās par vidusskolas absolventu nespēju uzrakstīt trīs simts vārdus garu domrakstu. Un arī šogad nekas nemainīsies, tāpēc, ka pedagoģijā prevalē uzskats par visu skolēnu vienādību un vērtējumu kā segregējošu elementu. Tādi uzskati nesen aizsāka diskusiju par iespējamu ģimnāziju iestājeksāmenu aizliegšanu, jo “visiem jādod vienādas iespējas”, izvēloties ignorēt faktu, ka šāds iespēju sociālisms nodrošina vienādi sliktu iznākumu visiem spēles dalībniekiem. Attiecīgi iepriekšminētā dēļ vidusskolas absolvents visbiežāk ir pilngadīgs vīrietis bez konkrētas specializācijas, vidēji vai vāji izglītots. Bet, ko darīt? Kur rast izcilības? Manuprāt, ikviens skolēns ir ar izcilības potenciālu, bet sistēma to nokauj. Tā nedod iespēju apzināties savas spēcīgākās puses, nonākot tur, kur skolēnam realizēt savas dotības. Ja sistēma paredz nesekmību, tā nevar šķirot pēc talantiem. Tāpēc esmu jau starpkaru periodā pārbaudītas izglītības sistēmas modeļa apoloģēts, kas elementāri tika galā ar šādu problēmu. Proti, nosakot standartus. Vārdu, no kura esam atteikušies. Tolaik astoņgadīgo pamatskolu beidzot, tika izsniegti divu veidu diplomi atkarībā no skolēna dotībām konkrētos mācību virzienos. “Praktiķu” diploms ļāva turpināt gaitas proftehniskajās skolās, apgūstot arodus, kas dzīvē patiesi noderīgi, garantē darbu un vietu amatnieku ģildē, ja prasmi izkopa līdz izcilībai. Šo skolu programmas bija pielāgotas valsts ekonomiskās attīstības redzējumam, gatavojot jaunos inženierus aviācijai, militārajai ražošanai, elektronikai etc. Savukārt “teorētiķu” diploms vēra ģimnāziju durvis, skaidri nosakot, ka tas ir gatavošanās ceļš universitātei. Nē, tā nav segregācija. Tā ir skolēna ievirzīšana viņa spējām un potenciālam labvēlīgakajā vidē. Latvija kļuva par vienu no turīgākajām valstīm Eiropā, bet, piemēram, Austrijas klasisko ģimnāziju absolventi nevarēja iestāties Latvijas Universitātē - viņu diplomus neatzina par gana kvalitatīviem. Mūsdienās šāda sistēma ir Šveicē. Un, kā zināms, latvietis labāk vēlas mācīties tur, nevis otrādi. Par otru iemeslu. Nepopulāri, bet mūsu sabiedrība dzīvo aplamos priekšstatos par akadēmiskās izglītības visspēcību cīņā pret visiem privātās dzīves un kolektīviem satricinājumiem, tāpēc “vērā ņemams cilvēks” sākas tikai pēc bakalaura diploma iegūšanas. Bet, ņemot vērā, ka iegūšanas iespējas ir visiem vidusskolas absolventiem, tas izraisa izglītības inflāciju un augstkolas top par diplomu printeriem bez jebkāda kvalitātes seguma. Augstskolas, tajā skaitā Latvijas Universitāte, ir efektīvs uzņēmējdarbības modelis, kas tirgo privātu atzinību turpmākai dzīvei. Protams, ne visās studiju programmās. Medicīnā prasības netiek samazinātas. Taču citās tiek. Pats savulaik kā students vulgāris - aktīvists - piedalījos jaunas vēstures bakalaura studiju programmas izveidošanā darba grupas ietvaros. Tajā tika izvirzītas divas problēmas, pirmkārt, jauno studentu vājā sagatavotība, de facto pilnīga neatbilstība nopietnam akadēmiskam darbam. Otrkārt, studentu skaita sarukums. Apvienojumā ar finansēšanas principu “nauda seko studentam”, kas nozīmē budžeta proporcionalitāti apmācāmo skaitam, un kompetenču jeb “Skola2030” izglītības modeli, kas uz brīdi likvidēja vēstures mācību priekšmetu, tas izraisīja likumsakarīgu secinājumu - vajadzību “konsolidēt” studiju saturu. Citiem vārdiem - padarīt vienkāršāku, prastāku, šaurāku. Jo iestājpārbaudījumu nav, tiesības studēt visiem, tajā skaitā tādiem, kuri objektīvi tam nav piemēroti. Tāpēc, lai samazinātu eksāmenos izkritušo skaitu, nodrošinot budžeta gaidām atbilstīgu studentu plūsmu un jauno vidusskolas absolventu zināšanu līmenim proporcionālu saturu, saturs tiek atvieglots. Kas ir iznākums? Tas ir nebeidzams riņķa dancis, ko neapturēs ne desmitus tūkstošus lielā rektora alga, kas, manuprāt, ir legalizēta laupīšana, kamēr vēža slimniekiem nav zāļu, ne profesoru un lektoru atalgojuma paaugstināšana. To, protams, vajag darīt. Neapšaubāmi. Tomēr vēršu uzmanību uz domu, ka nopietnas pārmaiņas izglītības sistēmā var ieviest tikai visas sistēmas pārveide, nodrošinot bērna attīstību tā dotībām atbilstīgā virzienā jeb dalot pēc talantiem. Tikai konkrēta specializācija nevis vispārizglītošana var radīt izcilības. youtube.com/watch?v=QbGJTp…

Katrs latvietis ir zinošs ārpolitikā. Viņš ir laimīgs, ka Tobago nav Kurzemes sastāvdaļa, un Abrene pieder Krievijai. Viņa vienīgā rūpe, kas liek naktī uzrausties no miega, ka Grenlandes inuīti varētu arī pārdomāt un izteikt vēlmi atdalīties no Dānijas.

Draugu un paziņu lokā parādījušies arvien vairāk tādi rietumeiropieši, kuri, piedzīvodami sociālu un fizisku apdraudējumu no imigrantiem, pametuši dzimteni, lai pārceltos uz Latviju. Dažus no tiem ar Latviju saista arī dzimtas saknes. Tomēr svarīgākais viņu teiktajā ir pozitīvie novērojumi migrācijas jautājumos, proti, Latvija pagaidām nav bijusi populārs trešo valstu iedzīvotāju galamērķis, tāpēc šeit var justies droši. Tomēr "pagaidām" ir pagājis un nenoliegsim, ka, piemēram, Rīgas seja ir nedaudz mainījusies. Redzēdami, ka Rietumeiropas tendences pie mums ieveļas ar nelielu laika nobīdi, lielākā rūpe ir mūsu robežu nosargāšana, pašiem lemjot, kam ļausim pie mums ierasties, kam nē. Tā ir viena no neatkarīgas valsts pazīmēm. Diemžēl mūsu varturi no "Jaunās Vienotības", kuri kontrolē ārlietas un iekšlietas, ir no intelekta neatkarīgi ļaudis, neprotot iebilst vai nepildīt Eiropas Komisijas prasības, tāpēc arī uz mums attiecinās obligāti uzņemamo migrantu kvotas, kā to paredz Migrācijas un patvēruma pakts. Vēl vakar Doma laukumā, godinot Barikāžu notikumus, stāvēja ceļamkrāns, kuru rotāja plakāts ar tekstu "LATVIEŠU TAUTAI JĀBŪT SAIMNIEKAM SAVĀ ZEMĒ, CITA CEĻA NAV!" Ja kāds no mūsu priekšstāvjiem šos vārdus nevar izrunāt, atrodas nepareizajā vietā. Toreiz varējām tankiem pretī stāties. Šodien atkāpjamies normatīvo aktu priekšā. Tas ir kā nojaukt Barikādes. Pašu rokām. tvnet.lv/8396867/ek-nor…

VĒL PAR MIGRĀCIJAS PAKTU... Laiks iet, nekas nemainās. Vēl aizvien politelite nav iebildusi pret ES Migrācijas un patvēruma paktu, kas paredz obligātās migrantu pārdales kvotas. Būs kā krievu laikos, kad latvieši varēja tikai sūri noskatīties uz nebeidzamās migrantu straumes ieplūšanu Latvijā. Tikai šoreiz tie būs arābi, muhamedāņi un āfrikāņi. Vienīgā atšķirība – tolaik bijām okupēti, bet patlaban brīvi. Kur problēma? Kūtrums, nauda, nodevība? Papētot Migrācijas pakta tapināšanu, nākas brīnīties. To sacerējusi zviedriete Ilva Johansone (Ylva Johansson), kura politisko karjeru sākusi komunistiskās partijas rindās. Tiesa gan, vēlāk to nomainījusi pret sociāldemokrātiem. 2019. gadā Johansone kļuva par ES iekšlietu komisāri, kļūstot par migrācijas aizstāvi. Viņasprāt, imigrācija jāveicina Eiropas novecošanās dēļ, uzsverot gandarījumu par lielo imigrantu skaitu Zviedrijā. Tiesa, viņa noklusēja, ka lielākais nošauto cilvēku skaits Eiropā imigrantu bandu karu dēļ arī ir Zviedrijā. Un arī izvaroto sieviešu skaits proporcionāli iedzīvotāju daudzumam. Pusaudžus ar kalašņikova automātiem Malmes ielās nemaz nepieminēšu. Johansone panāca FRONTEX (ES robežsardze) vadītāja atlaišanu, kurš deva pavēli neļaut migrantiem izkāpt krastā, liekot laivot atpakaļ. Viņa nesaprata, kādēļ FRONTEX nepieciešami ieroči, ja migranti “ierodas mīlestības dēļ”. Arī Latvijai ir savas johansones. Patlaban ievērojamākā ir kultūras ministre no partijas “Progresīvie” – Agnese Lāce. Viņas interese jau kopš studiju laikiem ir migrācijas un integrācijas procesi. To apliecina arī bakalaura un maģistra darba temati, attiecīgi “Eiropas Savienības Kopējās imigrācijas politikas attīstība un izaicinājumi” un “Imigrācijas radītie draudi drošībai: gadījumu analīze caur integrācijas prizmu”. Bakalaura darba anotācijā rakstīts, ka Lāce “izsaka ieteikumus tam, kas būtu jāietver rīcības plānā Eiropas Imigrācijas un patvēruma pakta ieviešanai dzīvē.” Turklāt Lācei ir divi maģistra grādi. Viens LU, otrs Amsterdamas, Deusto un Osnabrikas Universitātes kopīgais grāds migrācijas studijās. Savukārt Turcijas Koča Universitātē, kurā Lāce apgūst doktorantūras programmu, viņa strādā Migrācijas pētniecības centrā. Visa Lāces pieredze ir saistīta tikai ar migrācijas un integrācijas jautājumu pētīšanu, risināšanu etc. Nav jēgas to visu uzskaitīt. Ja nu tikai faktu, ka Lāce bija noziedzīgas organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle laikā, kad šī biedrība nelegāli palīdzēja pieciem sīriešu nelegāļiem pārkāpt Latvijas-Baltkrievijas robežu. Par to Valsts robežsardze ierosināja krimināllietu. Jau 2015. g. februārī pēc Eirobarometra datiem Latvija bija valsts ar vislielāko sabiedrības daļas, kura neatbalsta imigrāciju no ne ES dalībvalstīm, īpatsvaru. Teju 80% iedzīvotāju ir pret šādu imigrācijas politiku. Vai varat nosaukt tos politiskos spēkus, kuri patlaban aktīvi pārstāv šo cilvēku intereses? Vai medijus, kuros šis jautājums aktualizēts? Un kāpēc tādu nav? Laikam būs grūti. Toties visādi kopienu centri kā, piemēram, “Maiznīca”, kas pat nav oficiāli reģistrēts, izpelnās nedalītu žurnālistu uzmanību, rīkojot imigrāciju atbalstošus piketus. Interesanti, ka “Maiznīcu” kūrē kāds RU pilsonis Vladislavs, vadot lekcijas par palestīniešiem, vācot ziedojumus teroristu darbībai Izraēlai un piedāvā apgūt arābu valodu. Quo vadis, Latvija?

@hrabisk @RKrumin @Denrs4 Tā ir klasika! 👍👍

Noskatoties neseno Domburšovu, kas veltīts jautājumam par trešo valstu pilsoņiem un imigrantiem Latvijā, jūtos vīlies un sāpīgi pārsteigts par vājo diskusiju no visu iesaistīto pusēm. Lai arī raidījumā piedalījās Valsts policijas un Valsts robežsardzes ģenerālis, kultūras ministre, Saeimas deputāts u.c. diži ļaudis, neredzēju nevienu sabiedrības viedokļa pārstāvi. Proti, ja kādam gadījās pateikt kaut ko pilsoņu vairākuma uzskatiem atbilstošu, tā drīzāk bija sakritība ar teicēja personisko viedokli, nevis apzināta sabiedrības gribas cienīšana. Pirmkārt, šķita, ka diskusijas rāmis ietver jau iepriekšēju Eiropas politiskās retorikas platstraumes dogmu par imigrāciju kā pozitīvu fenomenu, kas stiprina ekonomiku, lāpa bezdarbu un kompensē zemo dzimstību. Tas ir sarunas iepriekšpieņemtais sākumpunkts. Līdz ar to diskusija par imigrācijas lietderību vai apdraudējumu sākas ačgārni, mēģinot atspēkot tās pozitīvismu, nevis to pierādīt. Otrkārt, visu sabiedrības insitūciju pārstāvji apspriež šo jautājumu kā birokrāti bez gribas, kurus ierobežo likumā noteiktās normas, tāpēc tagad, ja ielās redzamais nepatīk, bet vēlamo ierobežo likums, jādomā, kā to apiet. Citiem vārdiem - imigrācija ir neapturama, bet likums gana elastīgs, lai to svešo cilvēku straumi pataisītu par tērcīti, bet ne pavisam apturētu. Treškārt, es patiesi nesaprotu, kāpēc politiskajā diskusijā netiek pieminēts pats galvenais, proti, Latvijas sabiedrības viedoklis? Jau 2015. g. februārī pēc Eirobarometra datiem Latvija bija valsts ar vislielāko sabiedrības daļas, kura neatbalsta imigrāciju no ne ES dalībvalstīm, īpatsvaru. Teju 80% iedzīvotāju ir pret šādu imigrācijas politiku. Kāpēc šis fakts netiek izmantots par politiskas rīcības argumentu? Kāpēc neviens nepiemin tautas kā suverēna tiesības noteikt, kas dzīvos mūsu mājā un kādus noteikumus ievēros? Man kā saimniekam vienaldzīga jebkāda apoloģija vai kritika - galvenā ir demokrātiska griba. Tas ir prioritārais rīcības arguments (bet ne visos jautājumos, protams, piemēram, uz morāli un dabisko likumu attiecināmos šī tēze nav piemērojama). Nepārprotiet, ar to es nemēģinu pateikt, ka nepastāv objektīvas patiesības, bet gan to, ka tik tehniskos jautājumos kā imigrācijas ierobežošana vai veicināšana, pirms dalīties ar progresīviem apcerējumiem par muhamedāņu inženieriem un patiesiem stāstiem par viņu seksuālo [bez]kultūru, tik vien kā jāpavaicā tautai, vai tā Rīgas ielās vēlas redzēt šos eksplozīvos ciemiņus. P.S. Izskatās, ka Ārlietu ministrijā kāds jau zina tautas atbildi, jo nekas nav darīts, lai Latviju pasargātu no ES Migrācijas pakta. Tagad arī mums būs obligātas uzņemamo imigrantu kvotas. Bet nebēdājiet, jo par nelielu, bet godīgu samaksu varēsim atpirkties. Divdesmit tūkstoši par katru neuzņemto un indulgence kabatā. Jāpiebilst, ka igauņi un poļi no pakta atbrīvoti. Viņu ārlietu dienests prata pateikt, ka uzņēmuši jau gana ukraiņus, tāpēc viesiem no Āfrikas, Mazāzijas un Centrālāzijas vietu nav! Par cipariem, ieguvumiem, zaudējumiem etc. nākamajā ierakstā…

LSM noklusē, ka tā ir tikai postkomunistiskās valstīs. Krīzi redzam redzam Lietuvā. Rietumeiropā sabiedriskie mediji saņem ienākumus no abonementiem, reklāmām, fiksēta nodokļa, bet valsts subsīdijas ir zem 50%. Tur ir lielas padomes un neatkarība. Nekādi Saulīši neko neglābs!

"Tas nozīmē, ka ekonomiski pragmatisku budžetu nevar izveidot, jo tajā saduras partiju kā konkrētu interešu grupu intereses, kuru apkalpošana ir svarīgāka par sabiedrības kopējo labumu? Veselīgu budžetu var sastādīt vai nu prezidentālā valstī, vai parlamentārā demokrātijā, kur koalīciju veido viena vai divas partijas. Savukārt to nav iespējams izdarīt, ja koalīciju veido trīs partiju apvienības, katrai sastāvot no trīs vai četrām mazākām partijām. Jaunā Vienotība sastāv no sešām, ZZS no piecām partijām, tikai Progresīvie ir unitāri, bet viņu ideoloģija - neomarksisms - nav savienojama ar Latvijas nacionālajām interesēm un drošību. Ja budžetā nav atvēlēta četrpadsmit miljonu dāvana Ventspils ostas parādu segšanai, tad Lembergs, kura partijai “Latvijai un Ventspilij” pieder trīs zelta balsis koalīcijā, var izjaukt jebkāda budžeta pieņemšanu. Bet šādas intereses ir visiem iesaistītajiem. Tāpēc premjers, ja vēlas saglabāt varu, laipo starp partiju finanšu interesēm. Tas ir Uzbekistānas stabilitātes modelis, kur valsts budžets tiek sadalīts starp dažādu ministriju pārvaldošiem klaniem, kuriem esam iedevuši partiju nosaukumus. Aizkulisēs budžetu izveido tikai daži cilvēki. Līdz ar to, nemainot vēlēšanu un partiju likumu, nolūkā izjaukt pastāvošo parlamentāro modeli, neko nevar mainīt."

Daļas trimdas latviešu augstāko deģenerācijas pakāpi lieliski demonstrē šis apsveikums! Amerikas latviete un JV frakcijas deputāte apsveic totalitāro režīmu - Irānas, Venecuēlas, Kubas draugu un komunistu ar ievēlēšanu Ņujorkas mēra amatā!

NA deputāts pamāca, kā ,,labos” migrantus atdalīt no sliktajiem un tikai tad iepludināt Latvijā. Tas ka ,,labo” migrantu pasaulē ir vairāki simti miljonu, viņu nemaz nemulsina.