Martins Brencis
4.9K posts
Kad bija lūzuma punkts AirBaltic izdzīvošanas perspektīvās? Tas bija 2024. gada maijā, kad izdzīvošanas plānu nomainīja ar uzdzīvošanas pasākumu. 2024. gadā problēmas bija acīmredzamas. Jūnijā bija jāatdod 200 miljonu aizņēmums (tā sauktie eirobondi) un bija divi varianti. Visu ieķīlāt un aizņemties jaunu naudu par nevienai aviosabiedrībai nepaceļamu procentu likmi (aka lombarda kredīts). Otrs variants bija restrukturēt eirobondu. Respektīvi neatmaksāt visu, veikt parādu restrukturizāciju. Abi varianti tika izskatīti. Tika izlemts tas, ko parasti dara politiķi. Tika izlemts aizņemties un apgūt naudu, kas nu vēl bija pieejama. Apgūt. Naudu. Tieši tāpat, kā koalīcija dara ar 16 miljardu vērto valsts budžetu. Un summa jau bija neliela, tikai zem pusmiljarda. Domāts, darīts, izsludināja veiksmīgu obligāciju emisiju par 14.5%. Tas arī bija lūzuma punkts. Bondu izlaida maijā ar nesamaksājamiem procentiem (nevienai un dajebkādai aviosabiedrībai). Un viņi zināja, ka tās ir beigas, tāpēc, kad jau, tad jau, pagrāba tā paša gada oktobrī vēl 40 miljonus. No 380 saņemtajiem miljoniem uzreiz atmaksāja 200 mio eirobondu, palika 180. Par to tad nolidoja līdz šim brīdim. Tas bija gandrīz 2 gadus, cerēja līdz vēlēšanām, lai gan mani aprēķini rādīja, ka naudas beigsies ātrāk. Beidzās. Arī bez visas degvielu cenas krīzes naudas uz šī gada sākumu vairs nebija, kaut kā līmēja ikdienas plusus mīnusus un pateica, ka tāpat ir mīnuss un tāpat vajadzēs vēl un daudz. Tagad par tiem 30 miljoniem, par kuriem Saeima lems nākamnedēļ. Kompānija aizņemties vairs nedrīkst. Aiziet uz banku vai lombardu nedrīkst pat tad, ja būtu ko ieķīlāt. Kāpēc? Tāpēc, ka tādi ir 380 miljonu aizņēmuma nosacījumi. Nedrīkst. Nedrīkst, ar dažiem izņēmumiem. Tāds izņēmums ir aizdevums no kompānijas īpašnieka - valsts. Un arī tad ar tirgus likmi un kā subordinēts aizdevums (ar zemākām tiesībām par esošo aizņēmumu). Un tad ir vēl viens 'nedrīkst'. Vēl jau jautājums, vai arī Eiropas Komisija šitādu aizdevumu neapstrīdēs. Šo konkrēto varbūt nē. Bet nākamo, neizbēgamo rudenī (kompānija prasa 150 miljonus), tur gan visticamāk vajadzēs saskaņojumu. Un tādu saņemt garantijas nav nekādas. Un to visu vēros Ryanair. Tie ir naski sūdzēt tiesā un to arī regulāri dara, ja birokrāti muhļī, taisa juridiskus manevrus. Es šaubos, ka tādu saskaņojumu iedos. Nu tāda ir viena medaļas puse. Bet ir arī pozitīvā, nekad nav viss ir slikti. Balādes. Ko mēs gribētu, kā mēs gribētu, kas būtu taisnīgi, kaut kādi IPO un citi lidojumi uz Marsu. Balādes no Ošleja albūma. Lai dzīvo nelokāmā koalīcija un naudas apgūšana! Hiphip!
Oleksandr Yakovenko, the founder of TAF Industries, one of Ukraine's largest drone makers wrote a good response to @RheinmetallAG's Papperger's irritating statement. I used AI to translate it for you. It is worth reading in full. "Dear Mr. Armin Papperger, CEO of Rheinmetall, When you called Ukrainian drone manufacturers “Ukrainian housewives with 3D printers in their kitchens,” you demonstrated how deeply the European defense establishment still fails to understand the nature of modern warfare. This is not about emоtions. This is about battlefield reality. Here are the figures your industry refuses to acknowledge: In 2025 alone, Ukrainian drones carried out 819,737 confirmed strikes. They accounted for 90% of all combat losses of the Russian army—more than all other types of weapons combined. A single company, TAF Industries, produces up to 100,000 FPV drones per month. Over any given 90-day period, the products of my company alone have more confirmed hits than your entire fleet of equipment over its entire history of combat use across all conflicts. And most importantly—I built this company and achieved these results in two years, not fifty. Think about that. Our drones achieve greater kinetic effect in three months than your flagship platforms have in half a century. Why? Because the battlefield has changed, while your business model has not. Russian electronic warfare has rendered GPS-guided Western munitions (Excalibur, GMLRS, etc.) almost ineffective. Expensive and complex systems designed for wars with air superiority and conventional “peer-on-peer” conflict have become easy targets for drones costing $500–2,000 that attack them from above. The cost-effectiveness ratio has been turned upside down: one 120mm Rheinmetall shell or one anti-tank missile costs more than a dozen of our drones—yet our drones still prevail. This is not a “Lego game.” This is industrial Darwinism in real time. We iterate weekly. We lose factories to missile strikes and rebuild them within weeks. We print parts in basements and deploy 100,000 strike systems per month, while your engineers still require 3–5 years and hundreds of millions of euros to certify even minor upgrades. The war in Ukraine is not a temporary anomaly. It is the first true drone-industrial war. And it has already proven that outdated European platforms—no matter how expensive or “serious”—are becoming increasingly irrelevant if they do not integrate the very technologies you are mocking. So when you say “this is not innovation,” I hear something else: “We do not want to admit that the future is being written in Ukrainian workshops, not in Düsseldorf offices.” The hashtag #MadeByHousewives is trending for a reason. Because these “housewives” destroy more enemy equipment every month than entire European armies do over full campaigns. And they do so while your industry continues to sell 20th-century solutions at 21st-century prices. The invitation stands, Mr. Papperger. Stop laughing at the kitchen table. Come and learn how the war of tomorrow is actually fought. Because the next time someone asks, “Who needs tanks in the age of drones?”, the answer may be simpler than you think: Those who still believe in 1979 will lose to those who are building in 2026. With respect (but with facts), Oleksandr Yakovenko Founder of TAF Industries One of those “Ukrainian housewives”" pravda.com.ua/columns/2026/0…
Kas ir visslavenākais vācietis?
🏒😎Laikā, kad vārtsargs Kristers Gudļevskis spēlēja Tampabejas "Lightning" sistēmā, komandas pirmais vārtsargs bija amerikānis Bens Bišops. Pastāv priekšstati, kādam jābūt profesionālam hokejistam, bet viņš tos lika apšaubīt – Gudļevskis un Andrejs Vasiļevskis bija neizpratnē, kā vārtsargs, kurš treniņu laikā braukājās ar giroskūteri, spēja būt tik nesatricināms. #Dsektors #DelfiTV
Ja vajag, futbols ir karalis!
