Katrīna@kate_ir_te
Vēl viena cīņa par Lūkasu, tie, kam vēl ir spēks sekot līdzi - lūdzu domājiet par mums! 🤍
Šodien man bija plānots doties uz dzemdību nodaļu, taču mainās ārsti, mainās viņu viedokļi. Jau bijām sapakojuši mantas, bet ienāk ārsts un saka, ka mums jādodas prom. Es saku, ka jā, dosimies stāvu zemāk, viņš saka nē, mums tur neesot ko darīt.
Ar visiem ārstiem līdz šim bija noruna, ka no šodienas palieku nakti dzemdību nodaļā un tad svētdien, ja bez izmaiņām, dodamies pie vīra vecākiem un vērojam, braucam atpakaļ kad sāksies dzemdības. Taču tā kā esmu atteikusi ierosināšanu, kamēr pukst viņa sirsniņa, šis ārsts regulāri saka, ka man te nav ko darīt un es tikai aizņemu gultu, kas var būt vajadzīga kādam citam (šajā stāvā ir 6 palātas un es šeit esmu viena).
Iemesli kāpēc uzstāju doties uz dzemdību nodaļu ir kritiski man un Lūkasam. No cilvēcīgā viedokļa vēlos iepazīties ar vidi, cerams iepazīt personālu, kas varētu būt pie manis, kad atgriezīšos, lai piedzemdētu un aizvadītu savu dēlu.
Daudz svarīgāki ir medicīniskie faktori - mani izraksti tiktu nosūtīti tur, personāls ar tiem varētu iepazīties, lai ierodoties jau uz dzemdībām viss nebūtu jāstāsta no jauna. Un stāvā ir gan sonogrammas aparāts, gan dopleris (?), lai sekotu Lūkasa sirdspukstiem. Protams, ja to nav es piekristu ierosināšanai, taču, ja tie ir, tas maina mūsu tālāko plānu.
Staigāt ar plīsušu augļapvalku rada infekcijas risku man, kas var izraisīt sepsi. Tāpēc turpināt grūtniecību, ja bērniņš jau ir aizgājis rada lieku risku man. Ierosināt, ja viņš vēl ir dzīvs - nu, ņemot vērā, ka šeit viņam nav izredžu, tas arī nav variants, tāpēc arī tik ļoti priecājos, ka pagaidām infekcija pat sāk iet uz leju. Protams, viss var mainīties pa stundai (ironiski - tas ir vienīgais nemainīgais faktors).
Sākotnēji, šis ārsts teica, ka ja izrakstīs mani tagad, pirms dodos varu apskatīties sonogrammā, lai man ir skaidrība, taču visi mūsu plāni ar sadzīvisko organizēšanu bija balstīti tajā, ka mani izraksta rīt. Viņš teica, ka labi, tad dodos prom rīt, bet tomēr sonogrammu netaisīs, jo neesot jēga. Teicu, ka man ir, jo sirdspukstu statuss maina manu ārstēšanas gaitu, man piedāvāja dopleri. Piekritu.
Tad sapratu, ka reizēm tik agri dopleris var sirdspukstus neuztvert un lūdzu vīram noķert ārstu, palūgt tomēr sonogrammu, lai esam pavisam droši. Nē, šodien nevarot. Kā? Ja tikko varēja, ja es izrakstos, bet vairs desmit sekundes vēlāk tomēr ne?
Tad nu šobrīd plāns ir tāds - ja dopleris uzrāda sirdspukstus, tad paliek kā ir un rīt dodamies mājās un gaidam. Ja sirdspukstu nav, es tomēr uzstāšu to pārbaudīt pilnībā, izmantojot sonogrammu, jo nevaru pieņemt lēmumu par savu dēlu bez pilnīgas garantijas.
Ceru, ka vakara maiņas ārsts būs saprotošāks. Teju viss personāls cenšas mani saprast, taču ir cilvēki, kuri jo īpaši izprot mūsu nepieciešamību par pacientu uzskatīt ne tikai mani, bet arī Lūkasu.
Jā, tā medicīniski ņemot, Lūkasa diagnoze nozīmē, ka viņš neizdzīvos. Bet tik un tā viņa šī brīža veselības stāvoklis ir svarīgs faktors. Viņš ir mans dēls, es šeit atbraucu pa lielam uz slimnīcu atvest un izmeklēt tieši viņu. Arī mana aprūpe ir svarīga - sekot infekcijas gaitai, dzemdībās palīdzēt praktiski un ar atsāpināšanu (jo laist pasaulē dēlu, kuru nevarēšu vest mājās sāp gana). Mēs esam divi vienā, mana aprūpe nav neatkarīga no viņa veselības stāvokļa.
Es ļoti ceru, ka tiksim pie skaidrības vai nākamais ārsts atgriezīsies pie sākotnējā plāna.
Un visādi citādi - man ir bail, es sēroju, sēro mans vīrs. Arī es gribu mājās, arī es gribu sākt dzīt un saprast kā dzīvot tālāk. Vīrs man atveda kleitu, kurā doties mājās, mēs arī negribam te būt. Bet stāsts nav tikai par mani un, vismaz man, Lūkass ir svarīgāks par visu pārējo.
