Ilmārs Poikāns@ilmarmors
Formālā vienlīdzība maskē reālo varas asimetriju.
Kāpēc politiķi un amatpersonas nevar vai baidās reāli runāt par lietām? Tāpēc, ka tautai kā aunu baram labāk jāstāsta saldie maldi, nevis rūgtā patiesība? Kādā prātā jābūt, lai paši sev stāstītu, ka mēs mazās valstis esam līdzvērtīgi partneri pie lielā galda? Ir ļoti labi, ka LV ir NATO, un tur jāpaliek, bet mums pašiem arī jābūt gataviem cīnīties, jākļūst spēcīgākiem un jāattīsta papildus alianses kā NB8. Tagad paskatīsimies uz vēsturi - ko tā mums mazajiem māca:
Vēsturiskā tendence: NATO mazie sabiedrotie ir tikuši apieti agrāk un tiks apieti arī turpmāk
NATO vēsture izgaismo atkārtotu strukturālu vājību: alianses lielvaras mēdz vienoties par jautājumiem, kas skar mazo dalībvalstu drošību, bez to pilnvērtīgas līdzdalības. Šo precedentu izpratne ir kritiski svarīga, lai izstrādātu institucionālus pretpasākumus.
Dramatiskākais precedents ir 1962. gada Karību krīze. ASV prezidents Kenedijs slepeni vienojās ar Padomju Savienību par Jupiter vidējā rādiusa ballistisko raķešu izvešanu no Turcijas un Itālijas apmaiņā pret padomju raķešu izvešanu no Kubas. Par šo darījumu zināja tikai deviņas ASV amatpersonas; ne ar Turciju, ne Itāliju konsultācijas nenotika. Itālijas prezidents Antonio Seņi vēlāk pauda sašutumu, ka viņa valdība par to uzzināja tikai pēc trim mēnešiem. Turcijai raķešu izvešana tika pasniegta kā parasta "modernizācija" – "novecojušo" Jupiter aizstāšana ar no zemūdenēm palaižamajām Polaris raķetēm. Vēsturnieki uzsver, ka Kenedijs uzskatīja Jupiter raķetes par "figūrām uz šaha galdiņa" un neizrādīja nekādu pietāti pret Turcijas politikas veidotāju interesēm. Tas joprojām ir klajākais piemērs tam, kā vadošā NATO sabiedrotā noslēdz slepenu drošības darījumu uz mazo sabiedroto rēķina.
1997. gada NATO un Krievijas pamatakts tika izstrādāts galvenokārt sarunās starp ģenerālsekretāru Havjeru Solanu, ASV valsts sekretāra vietnieku Strobu Talbotu un Krievijas ārlietu ministru Primakovu. Ar Poliju notika vien neformālas konsultācijas – bijušais ASV vēstnieks Polijā Daniels Frīds apstiprināja, ka ASV "ņēma vērā Polijas bažas pirms galīgā teksta apstiprināšanas". Baltijas valstis, kas vēl nebija NATO dalībvalstis, bija vien novērotājas. Būtiski, ka Aktā ietvertā apņemšanās, ka NATO nodrošinās aizsardzību, "izmantojot savietojamību, integrāciju un pastiprinājumu nosūtīšanas spējas, nevis pastāvīgi izvietojot ievērojamus kaujas spēkus", bija, kā vēlāk atzina Frīds, "izstrādāta ļoti meistariīgi, lai tā mūs neierobežotu tik ļoti, kā varētu šķist." Neviena ASV administrācija tā arī nekad nav definējusi, kas tieši ir "ievērojami kaujas spēki".
2008. gada Bukarestes samitā Vācija un Francija bloķēja Dalības rīcības plānus (MAP) Gruzijai un Ukrainai, par spīti spēcīgam ASV, Polijas, Čehijas un Baltijas valstu atbalstam. Sarkozī to nodēvēja par "pirmo reizi, kad Amerika nedabūja no NATO to, ko vēlējās". Pieņemtais kompromiss – deklarācija, ka šīs valstis "kļūs par dalībvalstīm" bez konkrēta termiņa – izrādījās stratēģiski postošs, jo radīja drošības solījumu bez reālas atturēšanas jaudas. Bijušais Ukrainas ārlietu ministrs Ohrizko atceras, kā Putins delegācijām klāstījis, ka "Ukraina nav valsts... tā ir Krievijas teritorija", taču tas nemainīja Francijas un Vācijas nostāju.
1979. gada "divu ceļu" lēmums par vidēja rādiusa kodolspēku (INF) izvietošanu parāda, cik spēcīgu spiedienu izjūt mazie sabiedrotie. Nīderlande izstrādāja formulu "apņemšanās apņemties" (novēlotu piekrišanu), jo tūlītēja akceptēšana būtu izraisījusi Nīderlandes koalīcijas valdības krahus. Britu puse uz Nīderlandes bažām atbildēja ar "pieklājīgu, bet stingru un punktu pa punktam izstrādātu atspēkojumu". Dānijas iebildumi tika piefiksēti, taču ignorēti. Pat ja priekšlikums par slepenu CIP propagandas kampaņu politiskā klimata uzlabošanai tika noraidīts, šī epizode atklāj spiediena mehānismus, kas darbojas aiz konsensa fasādes.
Analītiskais secinājums visos gadījumos ir nemainīgs: formālā vienlīdzība maskē reālo varas asimetriju. Konsensa noteikums pasargā no formāla zaudējuma balsojumā, taču tas nespēj novērst neformālu apiešanu, aizkulišu vienošanās vai milzīgu politisko spiedienu pakļauties vairākumam.
